Tā arī pienāca vakars pirms Amsterdamas. Ieradās Rūtas brālis, uzzināja par „pārsteigumu” jeb to, ka Rūta nopirkusi viņam ceļojumu kopā ar mums uz Amsterdamu un viņa draudzene, ar kuru viņš bija atlidojis, lai pavadītu jauku nedēļas nogali Milānā diemžēl līdzi nebrauks, bet brauks uz Romu. Pārāk gari jāraksta, lai izskaidrotu kā pie šāda galarezultāta var nonākt, varat pamēģināt paši, jāsāk ar patiesu vēlmi kādu iepriecināt un uzdāvināt ceļojumu.!
Vakars tika pavadīts jauki, Rūta beidzot satika savu tuvo radu, kas nebija redzēts veselu mūžību, iepazinās ar viņa draudzeni, kamēr mēs ar Alisi beidzot tikām papļāpāt. Paralēli mēģināju likt somu. Sanāca tas viss kopā galīgi sviestaini, bet kā nu bij, tā nu bij. Situācija neērta – mums bija jāceļas, t.i. jābūt lidostā necilvēcīgos laikos, kas savukārt lika mums iziet no mājās kā nu kuram – Romas iekarotājai bija jāpamet miteklis jau ap pieciem no rīta, Amsterdamas bandai ap sešiem, bet Latvijas neatlaidīgajai iedzīvotājai astoņos. No rīta kā pa miglu sametu somā visai loģiskas mantas jāatzīst un galīgi neko lieku līdzi nepaņēmu. Paspēju tik sabučot Alisi un bija vien jāskrien.
Pa ceļam paspēju uzzvanīt Alisei, galīgi negribējās lai viņa nokavē arī šo reisu, bet viņa pati jau sen devās uz staciju nemiera vadīta. Šoreiz viņu lidmašīnā ielaida un viss beidzas veiksmīgi – pilsonis atgriezās dzimtenē! Mēs savukārt satikām lidostā savus kursabiedrus un mūsu Senseju ar pārējiem palīgiem. Visai smieklīgi, turpinājumā mēģināšu pastāstīt ko itāļi saprot ar vārdu organizēt, haha!!! Visa banda izpletās pa lidmašīnu, kāds brīnums, ka kavējāmies, aircrafts pilns ar stresu taisošiem melnmatainiem pilsoņiem. Neskatoties uz to visu ielidojam Schipolaa bezgala laimīgi un gatavi startēt uz Amsterdamu. Mūsu Milānas cīņu biedri taisa pamatīgu bardaku un teju sūc ārā no pirmajiem biļešu automātiem pēdējo dzīvību. Izmocījuši no turienes visiem biļetes (PA VIENAI!) visi dodas uzbrukumā peroniem. Vai nav vienalga kāds numurs? Tur jau sākas miskaste, visi ieskaitot mūsu spirituālo līderi Senseju ieskaitot nekautrējas rādīt apjukušas sejas. Otrs līderis vismaz ir ģērbts Diesel no kājām līdz ausīm un jūtas stilīgi. Viņi tiešām ir jauki cilvēki, bet tas jau bija bišķītiņ smieklīgi. Ierodamies Ūtrehtā (ar mērķi iepazīt pilsētas arhitektūras objektus un Šrēdera namu) un pirmais, kas tiek darīts, tiek noliktas somas un meklēts autobuss. Kā jums šķiet, cik ilgu laiku tas viss prasa? Jā, tieši kā jūs domājat, STUNDU! Esmu manāmi nobesījusies un man šī šķiet elle zemes virsū. Kontaktējoties ar mūsu kursabiedreni viņa paziņo, ka jādodas uz vietējo universitāti, moš tiksim bibliotēkā. Es teju aizdegos zilās liesmās. Pierunāju Rūtu ar viņas Brāli piekāst visu šito murgu, un ja reiz esam PAŠĀ CENTRĀ, tad arī piekāst autobusu, bet doies izpētē ar kājām. Apskatījām šo nenormāli skaisto pilsētu, un ja kāds grib man dāvināt dzīvokli, LŪDZU ŪTREHTĀ!!! Esmu bijusi daudzās pilsētās, ši laikam ir viena no manām top favorītēm! Vakrā nesagaidījuši biedrus no viņu bibliotēku izlūkgājiena uz savu galvu devāmies iekarot Amsterdamu. Tas izdevās visai veiksmīgi, vakara izskaņā pat atradām mūsu mitekli un varen ātri aizmigām, nu labi, UZREIZ aizmigām. Visas pārējās dienas tika aizvadītas iepazīstot pilsētu, un jāsaka godīgi, viņa viscaur ir stipri līdzīga un šī ir tā vieta, kur pirmais ko ieraudzīsiet, plus mīnus tāda ainava arī viscaur Amsterdamā saglabājas. Ir trīs lietas, ko piedāvā Amsterdama un tās arī manuprāt pilsētu finansiāli tur. DRUGS DRUGS DRUGS/FOOD FOOD FOOD/ SEX SEX SEX. Blakus kofee šopam slejas pārtikas izvirtību veikali, kur karstmaize nav vienkārši karstmaize, tā ir karaliska četros stāvos būvēta siera un gaļas pils ar ananāsu un mērcēm augšgalā. Picas te ir teju mākslasdarbi un saldos labāk pat nepieminēšu. Ja nu reiz pēc visa tā vēl sagribas meiču, kas lielākoties sver ap 100kg, to arī uzreiz uz vietas vari dabūt.
Šīs trakās pilsētas noguruši pēdējā dienā devāmies uz bērnu ļoti sasodīti interesantu muzeju NEMO, kas mūs, visai pieaugušas būtnes arī tomēr aizrāva ne pa jokam. Interesanti bija paskatīties kā viņi rupējas par savu bērnu izaugsmi un attīstību, kādu prāta brīvību un briedumu tur sasniedz jaunieši 16 gados, kamēr mūsējie slapstās pa krūmiem ar šņabīšiem rokās. Man jau gan liekas, ka labāk ir ļaut pašiem izvēlēties, jo tur neviens vietējais ne mežonīgi ēd sēnes no rīta līdz vakaram, ne tur 18 gadu vecumā visi trako, ka nu tik var pirkt alkoholu, kaut kā savādāk tas viss liekas. Bet bailēs par mūsu jaunatnes satrakošanos es arī droši vien tagad pēkšņi nelegalizētu sēnes vai pazeminātu gadus alhohola pirkšanai hehe :D bet nu interesanti, interesanti, ja testā, kas domāts bērniem 11+ tev jautā par tavu tieksmi pret marihuānu un kādai jābūt labai ballītei. Katrā ziņā interesanti paskatīties, ka vide, kas droši vien mūsējiem liekas sātana pekle īstenībā izaudzina ļoti sakarīgus cilvēkus ar labu gaumi un plus viņi sasodīti rūpējas par dabu un klimatu. Tas pilnīgi ir sāpīgi, jo viņi visu dara TIK pareizi, šķiro, izmanto sabiedrisko transportu, brauc ar riteņiem, lieli nodokļi izplūdēm un lidmašīnām utt kamēr atliek tādai Amerikai uzlikt mīksto un viss tas ir pa reni.
Beidzu savas pārdomas un viss! Iekāpām vakarā lidmašīnā, aizšāvāmies līdz Milānai, tur fiksi atzīmējām pēdējo vakaru šajā gadā, sakrāmējām mantas un nākamajā rītā ar reisu Milāna-Rīga ieradāmies mājās. Ārprāts, tā bija TIK sviestaina nolaišanās! Man likās ka esmu piedzīvojusi daudzas sviestainas, bet šī nu bija laikam topu tops. Tagad es zinu, ka lidmašīna var nolaisties arī ne taisnā pozīcijā un lēkājot! :D Ja agrāk iesmēju par svīstošām stjuartēm, tagad pašai sanāca trīs sekundes iestresot jo sāka mētāt tieši virs skrejceļa. Bet kā redzet, viss štokos, ESMU MĀJĀS!!!
